Atraitnīšu dobe

Tradīcijas nemirst. Joprojām man nekas nesanāk
Šo muļļāju no janvāra mēneša. Pat neatceros, cik reizes katru gabalu ārdīju. Pa dienu noadu, pielieku pie piegrieztnes - viss OK. Otrā rīta skatos - gabals kļuvis stipri mazāks. Ārdu, tamborēju no jauna... atkal tas pats. Tamborēju, cik lielu spēju, otrā rītā vienalga - par mazu... Mistika...
Beidzot tā pieriebās, ka nosviedu un ilgi neņēmu rokās. Nu tad - ar Dievu uz pusēm - te tas ir. Piedurknes vienalga par īsu...
Diegi dažādi, pamats no veca krievu laika īrisa. Atraitnītes no Žurnal Mod. Pamatmusturis prasts un vienkāršs. Piedurknes lodziņos.
Un visbeidzot - džempera pamatkrāsa ir koša tumši LILLĀ, nevis zila. No zila tur nav ne smakas. Datorā šī krāsa gļuko.

Man ir jauns džemperis!

Zeķu dzija + kaza = silts džemperis. No 500 g zeķu dzijas pāri palika apm 150 g. Uz maniem ta gabarītiem... Kaza? Laikam izgāja 5 ficītes - tā nopietni nepiefiksēju. Brīnījos, ka zeķu dzija palika pāri, es jau biju sagatavojusies uz stiķēšanu.
Visus gabalus adīju no augšas

Šodien sapriecājos, ka atkal dabūšu TV noskatīties veco labo "Džonu Neilandu". Taču tas beidzās bēdīgi. Pašā lustīgākajā momentā, kad Klumpačs dzied savu jautro dziesmiņu, man pabira asaras... Un birst vēl tagad... Apziņa, ka dažu no viņiem vairs nav starp mums, mani satrieca drupās... Tas nav atklājums, es taču zinu, ka nav, bet tajā brīdi, kad atkal redzu - dzied, sasodīti lustīgi dzied..., bet nav... Nav Pāvula, nav Miervalža Ozoliņa... Tāda tukšuma sajūta sen nebija bijusi...