Lakats "Mežezers"

Dzija Angora Gold Batik no Alize. 1 fice = 100 g, 550 m. Izgāja (pareizāk - sadzinu iekšā) 2 fices. Ienīstu rokdarbu aprakstus, neko no tiem nesaprotu. Protu adīt tikai pēc shēmām. Arī malu apdarei izmantoju saīsinātās kārtas. Paņēmu Bermudas (http://www.ravelry.com/patterns/library/bermuda-scarf) aprakstu, uzmetu 29 valdziņus… un tālāk adīju brīvā stilā - kā ienāca prātā, kā salikās krāsas. Kad šķita, ka krāsas pārāk vienmuļas, ielaidu šur tur mazliet oranžus un zilus akcentiņus. Tā no Bermudas man sanāca tikai Mežezers… P.S. Šis ir mans pirmais adījums ar saīsinātām kārtām. Un man šī metode iepatikās...

Svētais Rīgas Jānis

Latviešiem ir pašiem savs svētais

Jānis Pommers, viņš arī Svētais svētmoceklis Rīgas Jānis (dzimis 1876. gada 19. janvārī [v.s. 6. janvārī], miris 1934. gada 12. oktobris) bija Latvijas pareizticīgās baznīcas arhibīskaps. 2001. gadā pareizticīgo baznīca viņu kanonizēja kā svēto. Viņš ir pirmais un vienīgais latvietis starp svētajiem. # # # Janis Pommers, he also saint Martyr Riga’s St.John (born in 1876th on 19th January [Old Style 6th January], died 1934th on October 12) was a Latvian Orthodox Church Archbishop. In 2001, the Orthodox Church canonized him as a saint. He is the first and only Latvian among the saints. # # # Иоанн Поммер, он же и свещенномученик Иоанн Рижский (родился в 1876-м 19 января [по старому стилю 6. января], умер 1934-м 12 октября) был архиепископ Латвийской Православной Церкви. В 2001 году православная церковь канонизировала его как святого. Он первый и единственный латыш среди святых. # # #

Svētais Rīgas Jānis (Pommers). Ikona. Autors - priesteris Aleksandrs Šabeļņiks.

Dāvana

2012.gads... Pagājušais - 2011.gads - rokdarbu ziņā man bija slinkuma gads. Tik vien kā tā Atraitnīšu dobe, Elīzai džemperis, ko nemaz nerādīju (varbūt vēlāk..., modīgās volānšallītes Ziemsvētku vecīša maisam un kaudze zeķu. Šogad jau šis tas tapis. Tātad - dāvana. Lakats no baltas kazas. Vairāk arī nekas nav sakāms. Kurš gan nezina, kas ir lakats no kazas... Cik dzijas izgāja? Neatceros, šķiet, drusku vairāk par 3 ficītēm. Musturis arī vienkāršs - Mušu spārniņi no Rubenes grāmatas.

Atraitnīšu dobe

Tradīcijas nemirst. Joprojām man nekas nesanāk
Šo muļļāju no janvāra mēneša. Pat neatceros, cik reizes katru gabalu ārdīju. Pa dienu noadu, pielieku pie piegrieztnes - viss OK. Otrā rīta skatos - gabals kļuvis stipri mazāks. Ārdu, tamborēju no jauna... atkal tas pats. Tamborēju, cik lielu spēju, otrā rītā vienalga - par mazu... Mistika...
Beidzot tā pieriebās, ka nosviedu un ilgi neņēmu rokās. Nu tad - ar Dievu uz pusēm - te tas ir. Piedurknes vienalga par īsu...
Diegi dažādi, pamats no veca krievu laika īrisa. Atraitnītes no Žurnal Mod. Pamatmusturis prasts un vienkāršs. Piedurknes lodziņos.
Un visbeidzot - džempera pamatkrāsa ir koša tumši LILLĀ, nevis zila. No zila tur nav ne smakas. Datorā šī krāsa gļuko.

Man ir jauns džemperis!

Zeķu dzija + kaza = silts džemperis. No 500 g zeķu dzijas pāri palika apm 150 g. Uz maniem ta gabarītiem... Kaza? Laikam izgāja 5 ficītes - tā nopietni nepiefiksēju. Brīnījos, ka zeķu dzija palika pāri, es jau biju sagatavojusies uz stiķēšanu.
Visus gabalus adīju no augšas

Šodien sapriecājos, ka atkal dabūšu TV noskatīties veco labo "Džonu Neilandu". Taču tas beidzās bēdīgi. Pašā lustīgākajā momentā, kad Klumpačs dzied savu jautro dziesmiņu, man pabira asaras... Un birst vēl tagad... Apziņa, ka dažu no viņiem vairs nav starp mums, mani satrieca drupās... Tas nav atklājums, es taču zinu, ka nav, bet tajā brīdi, kad atkal redzu - dzied, sasodīti lustīgi dzied..., bet nav... Nav Pāvula, nav Miervalža Ozoliņa... Tāda tukšuma sajūta sen nebija bijusi...

Vēl dažas Ziemsvētku vecīša maisam...

Music Playlist at MixPod.com

Kāpostu skābēšana

1.att. Galviņu sagatavošana ēvelēšanai.
2.att. Saēvelēti, ar garšvielām sakaisīti kāposti.
3.att. Kāpostus rūpīgi sajauc ar garšvielām.
4.att. Stampāšana.
5.att. Kāposti sapakoti.
6.att. Uzlikti dēlīši un slogs. Šādi tos atstāj ieskābšanai.
Kāpostu skābēšana
Pērn noslinkojām, neieskābējām kāpostus. Bija jāiztiek ar pirktajiem. Tad nu bija dažādi piedzīvojumi, no kuriem izsecināju, ka šī prasme acīmredzot aiziet nebūtībā. Līdz Ziemsvētkiem vēl IKI varēja nopirkt puslīdz pieņemamus skābos kāpostus — vismaz zupai un sautēšanai. Bet pēc jaungada!....
Cik izmetām – neskaitīju. Bija tikai viena doma — nekad vairs!... Nekad vairs nepalikt bez pašu skābētiem kāpostiem...
Tad arī izlēmu uzrakstīt mūsmāju recepti — kas zina, varbūt kādam kādreiz var noderēt...
Mēs skābējam vienu parasto emaljēto spaini. Pērkam apmēram 30 kg kāpostus. Atkarībā no tā, cik daudz aiziet tīrot, var gadīties, ka kāda galviņa paliek pāri.
Piezīme. Būtu jau labi, ja varētu dabūt agrāko šķirņu Latvijā audzētus kāpostus. Tie, ko var nopirkt lielveikalos, ir speciāla šķirne, radīta, lai būtu viegli transportējami. Taču vismaz svaigā veidā tie nav ēdami. Galvas ir cietas, lapas biezas, cietas, sausas un negaršīgas. Svaigos salātos tie nav baudāmi.
Spainī liek plastmasas maisu, apakšā dažas tīras kāpostu lapas.
Kāpostgalviņas attīra no netīrajām virsējām lapām, izgriež kacenu un sagriež 4.daļās. Mums ir īsta ēvele. Ja tādas nav un kāposti jāsmalcina ar nazi, tad kacenu labāk neizgriezt, tad būs vieglāk smalcināt.
Saēvelē kāpostus lielā bļodā, sajauc ar sāli, cukuru un ķimenēm. (Mēs neko citu klāt neliekam.) Garšvielas liekam uz izjūtu. Kāposti ātri „pierauj” sāli, pārāk daudz nedrīkst likt. Kad garšvielas sabērtas, kāpostus ar rokām rūpīgi sajauc un pagaršo. Ja jūt sāli un cukuru — visa kā ir gana. Ja šķiet, ka kaut kas ir par maz — pievieno, bet uzmanīgi. Ja par daudz — pieēvelē tai porcijai drusku klāt un atkal rūpīgi sajauc.
Pēc tam liek kāpostus spainī un stampā, kamēr atdalās sula. Gan sāls, gan cukurs ātri izvelk sulu no dārzeņiem. Galvenais ir „izsist” sulu no pašas pirmās porcijas, ko liekam spainī. Pēc tam jau būs vieglāk. Pēdējo porciju jau vairs pat nav jāstampā, jo sula sāk iet pāri trauka malām. Tāpēc spaini ieliekam bļodā.
Un tā, kamēr spainis pilns. Un ne tikai pilns, bet ar pamatīgu kaudzi, jo, kad uzliks slogu, kāposti sasēdīsies. Bez tam vēlāk būs jāņem virsējie kāposti nost, jo būs apvītuši, tos nedrīkst atstāt traukā.
Pirmajai sulai obligāti jānotek! Tur notek kāpostu sūrums. Pirktajiem kāpostiem bieži jūtams šis sūrums, jo sula nav notecināta.
Kad spainis pilns ar kaudzi, uzliek pa virsu tīras kāpostu lapas, kuras atlasa galviņas tīrot un griežot, dēlīšus vai biezāku šķīvi un slogu.
Kad telpas siltas, jau pirmajā dienā ap trauka malām var parādīties putiņas. Tās liecina, ka process ir sācies...
Mēs atstājam telpās apmēram 3 dienas. Bet vismaz sākot ar otro dienu, vajadzētu pagaršot, lai nepārskābst.
Kad skaidrs, ka skābuma pietiek, sakopj trauku.
Noņem apvītušo cepuri, ja šķiet, ka traukā par maz sulas, pielej remdenu sālsūdeni. Sāli nevajag daudz, bet to jau jūt, kāpostus pagaršojot. Ja šķiet, ka par skābu — sāli ūdenim var pielikt nedaudz vairāk.
Pārliek kāpostiem tīru baltu kokvilnas vai lina drēbi tā, lai apņem visu kāpostu virsmu, maliņas drusku aizspraužot aiz kāpostiem. Liek virsū tīrus dēlīšus, slogu, pārsedz trauku vēl ar tīru, biezāku audumu (lai nepieput, gruži neiebirst atkarībā no tā, kur tos glabā) un pārvieto uz vēsām telpām. Mūsu gadījumā tas ir balkons.
2. Piezīme. Nevajag kāpostu traukam pa virsu uzmaukt plastmasas maisu. Mēs agrāk tā darījām un brīnījāmies, ka ar laiku kāpostiem un sulai pa virsu uzradās zaļganbalta plēve, gandrīz kā pelējums. Acīmredzot, kāpostiem nepatīk, ja viņiem nemaz gaiss netiek klāt. Tātad — audumu nevis plastmasu!
Ja telpā gaisa temperatūra ir plusos, kāpostu ieskābšanas process turpinās vēl ilgi, tikai lēnāk.
Balkonā, kad sākas sals, kāposti sasalst. Bet sals tiem neskādē. Vienīgi, kad vajag tos dabūt laukā no trauka, ir jāpacīnās. Tāpēc plānojam to izmantošanas laiku un vismaz dienu vai pat divas iepriekš ievelkam kāpostu trauku, lai atlaižas.
3. Piezīme. Ja gadās, ka kāposti ieskābst par daudz, tad vārot zupu vai sautējot mēs darām tā: vienu sauju lieku katlā tieši no trauka, bet pārējos nomazgāju remdenā ūdenī, nospiežu, sagriežu un tad lieku katlā. Tad arī pievienoju sīpolu, ķiploku, burkānu. Un gaļu.
Vāru apm. 45 minūtes, tad lieku klāt sāli, piparus, lauru lapas, garšoju. Garšu uzlaboju ar Vegetu un cukuru. Visu lieku pēc garšas.
Šādā veidā — kāpostus nomazgājot un regulējot garšu, arī no pirktajiem ir izdevies pagatavot ēdamu zupu. Esmu pat citrona sulu pievienojusi kāpostu zupai..., jo kāpostiem savas garšas vispār nebija, ja neskaita pelējuma garšu...
4. Piezīme. Ņemot kāpostus ēdiena gatavošana, pievērsiet uzmanību tam, cik traukā paliek sulas. Kāpostiem pa virsu obligāti jābūt sulai. Ja jūtat, ka sulas maz vai nav nemaz, atkal pielejiet sālsūdeni. Ja tie sasaluši, tad nevajag liet.
Citi uzglabāšanas varianti. Kad kāposti ieskābuši un sākas sals, tos no spaiņa pārliek burkās un uzglabā ledusskapī.
Daži kāpostus uzreiz pēc sajaukšanas ar garšvielām pilda burkās un glabā ledusskapī, apgalvojot, ka ieskābst un garšo labi. Var jau būt, bet, ja nenotecina pirmo sulu, — nu neesmu ēdusi šādi skābētus kāpostus...
Bet varbūt tie, kuri veikalā nopērkami spainīšos un plastmasas maisiņos, tieši tā arī tiek skābēti... Ir gadījies nopirkt tādus, kuri iespējams, pat dienu nav dabūjuši skābt. Brrr...

Kur palika 2010.gads? ...

...Aizskrēja vēja spārniem, ķēpājoties ar bildītēm... Te dažas ieskatam...

"Līgumdarbi" ar Ziemsvētku vecīti

Sāku pildīt "līgumdarbus" ar Ziemsvētku vecīti... Tamborētu ziedu brošas un pērļu brošas. Garenie kabašoni vidū ir kaķacis.
Vīriem jāada zeķes. Tās gan nerādīšu - parastas - medībām, slēpošanai, lauku darbiem.
Vēl jāstrādā.

Fotosomiņa

Nupat ieraudzīju Ievas skaisto pašdarināto fotosomu un atjēdzos, ka neesmu atrādījusi savējo.
Apstrādāju parastu pirkto somiņu. Iekritu uz daudzajiem nodalījumiem, kas ļauj paņemt līdzi ne tikai fotoaparātu un telefonu, bet visu, kas sievietei nepieciešams, ieskaitot lērumu tablešu, maku, rakstāmo, lūpu krāsu, nagu vīli, rakstāmo un rezerves akumulatoru fotoaparātam. Un atslēgām atsevišķs nodalījums...
Plecu siksna pagarināma.
Visu vasaru iztiku tikai ar šo somiņu.

"Kūts džemperis"

"Kūts džemperis" tāpēc, ka tas ir pārāk vienkāršs, lai par to vispār runātu. Kokvilnas dzija ar nelielu akrila piedevu Katia Comfort (ļoti patīkama gan adīšanai, gan valkāšanai).
Adīju pa daļām. Sānus atsevišķi, priekšas musturoto daļu atsevišķi, piedurknes noadīju pirmās... Tāds juceklis... Lai studijā iesmērētu to par izejamo, piešuvu tam mazas caurspīdīgas pērlītes un neganti spīguļojošas puķītes (kuras jau noārdīju...).
Skatē izpelnījās atzinību... tā arī nesapratu - par ko. Tas bija visprastākais no visiem, kas tika demonstrēti.
Bet - nu, labi, - prieks, ka kādam patika...

Pazuduši visi attēli

Pazuduši visi attēli... Atkal mani diskriminē... Jau kuro reizi. Laikam būs tomēr jāpārvācas uz kādu citu māju, kaut te jau bija ierasts, mans lapas dizains, savi sekotāji... Būs bilde vai nebūs? Ielādēja, bet vai uz ilgu laiku? Un ko man tagad darīt? Visas iepriekšējās pārlādēt no jauna, vai kā??? Shhhhhh...

...Pārlādēju visas bildes no jauna. Labi, ka šeit to nebija daudz...

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā!

Pabeidzu meitas vīratēvam mednieku cimdus. Tumši pelēki... nefotogēniski.
Un nu - saliku dzijas sev priekšā, šēžu un skatos uz tām kā auns uz jauniem vārtiem... Adu paraugus, nekas nepatīk, neko nezinu, neko negribu...
Skatos uz pērlēm... visu vasaru pēc tām ilgojos, bet tagad, kad brīvas rokas - arī negribu...
Ko tas nozīmē? Depresijas nav, iedvesmas nav, darbaprieka nav... nekā nav, galīgs bankrats... - tikai slinkums bezgalīgs... un jau kuro dienu...
Mūzi, mans Mūzi, kur esi aizblandījies, kādus ceļus ej? Lūdzu, atgriezies!
Re, tik vien kā puķīti rozīti uzmeistaroju... fotošopā...
Jācer, ka darbaprieks kādreiz atgriezīsies pie manis.

Vīriešu džemperis

Beidzot atrādu sen pabeigto vīriešu džemperi..
Aprakstiņu skat.:
http://mymiuma.blogspot.com/2010/06/viriesu-dzemperis.html

Pončeris

Aiz karstuma sāku tamborēt vasarīgu pončo, ar ko piesegties, no mājas izejot. Kad jau bija tuvu nobeigumam izdomāju, ka, nedaudz papildinot, varētu sanākt tāds kā pončodžemperis. Tā sanāca pončeris.
Tamborēts no kvadrātiem, ko nošpikoju no Žurnal Mod. Izgāja 3 kamoli Maxi diega.
Kamēr uztamborēju, šķiet, arī karstums beidzies...

Zvaigžņu tēma. Zaļā.

Meža tēma

Vēl viena +33 grādu karstumā tapusi broša. Šis ir vienīgais, ko varu darīt, ne dzijai, ne diegiem negribas pieskarties. Vidū liela, smaga kaut kāda kvarca pērle no Buļļiem (neatceros nosaukumu).

Baltā

Karstuma iespaidā tapusi vēl viena broša - par ziemas tēmu - Baltā. Vidū balta poga. Neko negribas darīt tādā karstumā. Vilnas dzijai i ne pieskarties...

Zilā tamborjaka

Izrādās, ka nekur neesmu ievietojusi šo jaciņu, knapi sameklēju vecā folderī. Tapusi 2008.gadā no 3 dažādiem diegiem. Priekšpuse no paresna īrisveidīga, mugurpuse no sen, vēl krievu laikos pirkta arābu īrisa, kas mazliet tumšāks. Piedurknes - no kaut kāda tambordiega, ko ar pūlēm sameklēju daudzmaz piestāvīgu krāsu.
Musturis - mans vismīļākais motīvs. Beidzot arī man pašai kaut kas šajā motīvā...