Šodien sapriecājos, ka atkal dabūšu TV noskatīties veco labo "Džonu Neilandu". Taču tas beidzās bēdīgi. Pašā lustīgākajā momentā, kad Klumpačs dzied savu jautro dziesmiņu, man pabira asaras... Un birst vēl tagad... Apziņa, ka dažu no viņiem vairs nav starp mums, mani satrieca drupās... Tas nav atklājums, es taču zinu, ka nav, bet tajā brīdi, kad atkal redzu - dzied, sasodīti lustīgi dzied..., bet nav... Nav Pāvula, nav Miervalža Ozoliņa... Tāda tukšuma sajūta sen nebija bijusi...